“Nagare dhaññavatiyā,
ahosiṃ brāhmaṇo tadā;
Lakkhaṇe itihāse ca,
sanighaṇ­ḍu­sa­keṭu­bhe.

Padako veyyākaraṇo,
nimittakovido ahaṃ;
Mante ca sisse vācesiṃ,
tiṇṇaṃ vedāna pāragū.

Pañca uppalahatthāni,
piṭṭhiyaṃ ṭhapitāni me;
Āhutiṃ yiṭṭhukāmohaṃ,
pitu­mātusa­māgame.

Tadā vipassī bhagavā,
­bhik­khu­saṃ­gha­pu­rak­khato;
Obhāsento disā sabbā,
āgacchati narāsabho.

Āsanaṃ paññapetvāna,
nimantetvā mahāmuniṃ;
Santharitvāna taṃ pupphaṃ,
abhinesiṃ sakaṃ gharaṃ.

Yaṃ me atthi sake gehe,
āmisaṃ paccupaṭṭhitaṃ;
Tāhaṃ buddhassa pādāsiṃ,
pasanno sehi pāṇibhi.

Bhuttāviṃ kālamaññāya,
puppha­hattha­ma­dā­sahaṃ;
Anumoditvāna sabbaññū,
pakkāmi uttarāmukho.

Ekanavutito kappe,
yaṃ pupphamadadiṃ tadā;
Duggatiṃ nābhijānāmi,
puppha­dā­nassi­daṃ phalaṃ.

Anantaraṃ ito kappe,
rājāhuṃ varadassano;
Satta­ratana­sam­panno,
cakkavattī mahabbalo.

Paṭisambhidā catasso,
… pe …
kataṃ buddhassa sāsanaṃ”.

Itthaṃ sudaṃ āyasmā kusumāsaniyo thero imā gāthāyo abhāsitthāti.

Kusumā­saniyat­theras­sāpadā­naṃ chaṭṭhaṃ.