Evaṃ me sutaṃ—​   ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalanda­ka­nivāpe. Tena kho pana samayena āyasmā mahākassapo pippaliguhāyaṃ viharati ābādhiko dukkhito bāḷhagilāno. Atha kho āyasmā mahākassapo aparena samayena tamhā ābādhā vuṭṭhāsi. Atha kho āyasmato mahākassapassa tamhā ābādhā vuṭṭhitassa etadahosi: “yannūnāhaṃ rājagahaṃ piṇḍāya paviseyyan”ti.

Tena kho pana samayena pañcamattāni devatāsatāni ussukkaṃ āpannāni honti āyasmato mahākassapassa piṇḍa­pāta­paṭi­lābhāya. Atha kho āyasmā mahākassapo tāni pañcamattāni devatāsatāni paṭikkhipitvā pubbaṇ­ha­samayaṃ nivāsetvā patta­cīvara­mādāya rājagahaṃ piṇḍāya pāvisi—yena daliddavisikhā kapaṇavisikhā pesakā­ra­visi­khā. Addasā kho bhagavā āyasmantaṃ mahākassapaṃ rājagahe piṇḍāya carantaṃ yena daliddavisikhā kapaṇavisikhā pesakā­ra­visi­khā.

Atha kho bhagavā etamatthaṃ viditvā tāyaṃ velāyaṃ imaṃ udānaṃ udānesi: 

“Anañña­posi­maññātaṃ,
dantaṃ sāre patiṭṭhitaṃ;
Khīṇāsavaṃ vantadosaṃ,
tamahaṃ brūmi brāhmaṇan”ti.

Chaṭṭhaṃ.